Lielākā daļa cilvēku ir redzējuši, kā izplatās plaisas – tālruņa ekrānā, automašīnas vējstiklā vai uz ietves pēc bargas ziemas. Tagad iedomājieties to Antarktīdas mērogā, kur plaisas stiepjas kilometriem un likmes ir globālas.
Zinātnieki, kuri novēro Tveitsa ledāju Rietumantarktīdā (kas bieži tiek dēvēts par “Pastarās dienas ledāju”), ziņo, ka specifisks plaisāšanas process palīdz tā galvenajai daļai zaudēt stabilitāti. Jaunā Manitobas Universitātes vadītajā analīzē pētnieki izmantoja divu gadu desmitu pavadoņu attēlus un GPS mērījumus, lai izsekotu, kā lūzumi auga visā Tveitsa austrumu šelfa ledājā (Thwaites Eastern Ice Shelf jeb TEIS).
Īsāk sakot – šelfa ledājs pakāpeniski atdalās no savas “enkura vietas” jeb zemūdens “ātruma vaļņa”, kas palīdzēja to noturēt vietā. Vājinoties šim saķeres punktam, ledus masa augštecē var straujāk virzīties okeāna virzienā. Tās ir tālīnas pārmaiņas, kas galu galā pārvēršas par reālām problēmām piekrastes kopienām visā pasaulē.
Kas ir Tveitsa austrumu šelfa ledājs un kāpēc tas ir svarīgs
Tveitsa ledājs atrodas Rietumantarktīdā un plūst uz Amundsena jūru, kur daļa no tā izplešas kā peldošs ledus. Viena no šīm peldošajām daļām – Tveitsa austrumu šelfa ledājs (TEIS) – ir daļēji noslēgta un tās ziemeļu galā to nofiksē zemūdens pacēlums.
Kāpēc tas būtu jārūpējas kādam ārpus Antarktīdas? Tāpēc, ka, ja Tveitsa ledājs pilnībā sabruktu, tajā ir pietiekami daudz ledus, lai pasaules jūras līmeni paaugstinātu par aptuveni 65 centimetriem. Peldošie šelfi darbojas kā atbalsts vai “bremze”, kas palīdz palēnināt sauszemes ledus kustību aiz tiem. Kad šī bremze vājinās, okeānā laika gaitā var ieplūst arvien vairāk ledus.
Kā fiksācijas punkts kļūst par problēmu
Zemūdens pacēlums ir pamatnes iezīme, pret kuru spiežas peldošais ledus šelfs. Domājiet par to kā par durvju atduri: tā var neļaut durvīm atvērties pārāk plaši, līdz brīdim, kad durvis ap to sāk šķelties.
Pētnieku komanda ziņo, ka “bīde” – sāniska slīpēšanās un stiepšanās ap izteiktu bīdes zonu pirms fiksācijas punkta – ir bijusi TEIS pakāpeniskās sabrukšanas pamatā. Fiksācijas punkts no stabilizējoša spēka kļuva par daļu no destabilizācijas procesa, jo uzkrājās lūzumi un vājinājās šelfa savienojums ar pamatni.
Ko parādīja dati no 2002. līdz 2022. gadam
Zinātnieki apvienoja satelītu attēlus ar ledus plūsmas mērījumiem un uz ledus uzstādītiem GPS sensoriem. Viņi izdalīja četrus galvenos izmaiņu posmus:
Laika periods Pētījumā aprakstītais posms
2002–2006 TWIT (Rietumu ledus mēles) izraisīta paātrinājuma fāze
2007–2012 TEIS un TWIT bīdes malu sabrukšanas fāze
2012–2017 TWIT pilnīgas sabrukšanas fāze
2017–2022 TEIS šelfa vidusdaļas paātrinājuma fāze
Pētnieki apraksta, ka plaisas attīstās divos posmos: vispirms garas plaisas ledus plūsmas virzienā, kam seko īsākas plaisas šķērsām plūsmai. Tas radīja “pozitīvo atgriezenisko saiti”: plaisu radītie bojājumi un ātrāka ledus plūsma pastiprināja viens otru, paātrinot šelfa sabrukumu.
Ko tas nozīmē jūras līmeņa celšanās kontekstā
Pētījuma tiešais fokuss ir mehānisks, taču plašāka nozīme ir skaidra: zaudējot peldošos ledus šelfus, samazinās “bremzēšanas efekts” iekšzemes ledum. Šis modelis kalpo kā brīdinājuma zīme arī citiem Antarktīdas šelfiem, kuros vērojama līdzīga pavājināšanās.
Lai gan jūras līmeņa celšanās var šķist tāla problēma, plānošana ir labāka par pārsteigumiem. Ko cilvēki var darīt jau tagad?
Pārbaudiet plūdu riska kartes: Noskaidrojiet, vai jūsu mājoklis vai darbavieta atrodas paaugstināta riska zonā.
Pārskatiet apdrošināšanu: Pārliecinieties, vai plūdu bojājumi ir iekļauti jūsu polisē.
Saglabājiet digitālās kopijas: Glabājiet svarīgākos dokumentus (ID, apdrošināšana) mākoņpakalpojumos.
Sekojiet oficiālai informācijai: Paļaujieties uz zinātnes aģentūru un ārkārtas situāciju dienestu datiem, nevis baumām sociālajos tīklos.
Nekas no tā nemaina procesus Rietumantarktīdā, taču tas palīdz sagatavoties praktiskajām sekām, par kurām brīdina zinātnieki.
